Modernā māksla un veids, kā to saprast

Vai gleznai vienmēr jāizskatās pēc īsta cilvēka, ainavas vai ziedu pušķa? Tieši šis jautājums bieži rodas, ieraugot darbu, kurā ir dažas krāsu plaknes, neparasts objekts vai šķietami haotiskas līnijas. Modernā māksla neprasa, lai skatītājs uzreiz zina pareizo atbildi. Tā drīzāk aicina pamanīt, ko darbs liek sajust, par ko tas rosina domāt un kā mākslinieks izvēlējies runāt ar krāsu, formu vai materiālu.

Dažkārt pietiek ar vienu godīgu reakciju: „Es vēl nesaprotu, bet man gribas paskatīties ilgāk.” Tā ir ļoti laba vieta, no kuras sākt. Mākslas pieredze nav eksāmens, kurā jānosauc pareizs stils vai jāatmin autora iecere. Tā ir saruna, kurā jūsu skatījums ir svarīgs.

Ko īsti nozīmē modernā māksla?

Ikdienas sarunās ar vārdiem „modernā māksla” bieži apzīmē visu, kas izskatās laikmetīgs, neparasts vai abstrakts. Mākslas vēsturē jēdziens ir precīzāks: modernisms aptuveni no 19. gadsimta beigu daļas līdz 20. gadsimta vidum lauza ierastos priekšstatus par to, kā mākslai jāizskatās un ko tai jāattēlo.

Mākslinieki sāka apzināti atkāpties no precīzas realitātes kopēšanas. Impresionisti pētīja gaismu un mirkļa iespaidu, kubisti sadalīja objektus ģeometriskās plaknēs, ekspresionisti pastiprināja emocijas ar krāsu un līniju. Vēlāk abstraktajā mākslā krāsa, ritms un kompozīcija varēja kļūt par pašu darba galveno tēmu.

Savukārt laikmetīgā māksla parasti attiecas uz mūsdienās radītiem darbiem un šodienas jautājumiem. Šie jēdzieni mēdz pārklāties, tāpēc ikdienā nav jābaidās lietot plašāku apzīmējumu. Taču ir noderīgi atcerēties: modernā māksla nav viens stils. Tā ir daudzu drosmīgu pieeju kopums, ko vieno vēlme meklēt jaunu izteiksmes valodu.

Kāpēc tā dažreiz šķiet sarežģīta?

Mēs jau no bērnības esam pieraduši vērtēt zīmējumu pēc līdzības ar redzēto. Vai kaķis atgādina kaķi? Vai portretā seja ir proporcionāla? Šīs prasmes ir vērtīgas, tomēr modernisma darbos mākslinieks nereti apzināti maina proporcijas, atsakās no perspektīves vai izvēlas neierastu krāsu. Tas nav obligāti prasmju trūkums. Tā var būt apzināta izvēle, lai uzsvērtu spriedzi, kustību, atmiņu vai sajūtu.

Grūtības rodas arī tad, ja no mākslas gaidām tūlītēju skaidrojumu. Dažs darbs atklājas pāris sekundēs, cits prasa laiku. Piemēram, Marka Rotko lielie krāsu laukumi no attāluma var šķist vienkārši, bet, pavadot pie tiem brīdi, kļūst pamanāmas niansētas toņu pārejas, slāņi un krāsu radītā noskaņa.

Nav arī jāizliekas, ka patīk katrs darbs. Personiska nepatika ir pilnvērtīga reakcija, ja vien tai seko jautājums: kas tieši mani atgrūž? Varbūt krāsa šķiet pārāk asa, kompozīcija nemierīga vai tēma personīgi sveša. Šāda vērīga attieksme ir daudz interesantāka par steidzīgu spriedumu, ka „to varētu uzzīmēt jebkurš”.

Kā skatīties, nebaidoties kļūdīties

Pirms lasīt aprakstu pie darba, ļaujiet sev dažas minūtes vienkārši skatīties. Pamaniet pirmo iespaidu un pēc tam pievērsiet uzmanību detaļām. Vai skatienu vada kontrastējoša krāsa? Vai līnijas ir mierīgas, asas, smagnējas vai vieglas? Vai darbā redzams atpazīstams sižets, vai tomēr galvenā ir atmosfēra?

Ja vēlaties sev radīt skaidrāku skatīšanās ieradumu, noder četri jautājumi:

• Ko es redzu, neinterpretējot?
• Kādi materiāli, krāsas un formas ir izmantoti?
• Kādu noskaņu rada kompozīcija?
• Kāpēc mākslinieks varēja izvēlēties tieši šādu risinājumu?

Pēdējais jautājums nav tests par autora biogrāfiju. Tas palīdz pāriet no „es nesaprotu” uz „es pamanu, kā darbs ir veidots”. Pēc tam var izlasīt nosaukumu, gada skaitli vai īsu aprakstu. Konteksts bieži piešķir jaunu slāni, taču tam nevajadzētu aizstāt jūsu paša pirmo iespaidu.

Muzejā vai izstādē nav jāmēģina apskatīt visu vienādi rūpīgi. Izvēlieties dažus darbus, pie kuriem apstāties ilgāk. Bērniem var pajautāt, kādu skaņu vai laikapstākļus darbs atgādina. Pieaugušajiem bieži palīdz jautājums: vai es šo darbu gribētu redzēt savā telpā, un kāpēc? Šādi jautājumi padara sarunu dzīvu un personisku.

Modernā māksla sākas arī ar paša pieredzi

Mākslas vēsturi ir aizraujoši iepazīt, tomēr visdziļāk daudzas idejas kļūst saprotamas, kad tās izmēģinām paši. Uzlieciet uz galda trīs dažādu toņu krāsas un pamēģiniet ar tām radīt mieru, prieku vai nemieru, neattēlojot konkrētu priekšmetu. Jau pēc dažiem triepieniem kļūst skaidrs, ka izvēlēties toni, laukuma lielumu un otas kustību nav nejauši.

Var izmēģināt arī vienu un to pašu priekšmetu attēlot vairākos veidos: reālistiski, tikai ar ģeometriskām formām, ar vienu nepārtrauktu līniju vai neparastā krāsu gammā. Šis vingrinājums nepasaka, kurš variants ir „pareizs”. Tas māca, ka forma pati par sevi nes nozīmi.

Tieši tāpēc zīmēšanas un gleznošanas nodarbības ir vērtīgas arī cilvēkiem bez iepriekšējas pieredzes. Strukturēts uzdevums, pedagoga ieteikums un droša vide palīdz ieraudzīt, kā darbojas kompozīcija, krāsu saskaņa un materiāls. IZO Art nodarbībās Rīgā un sezonāli arī Jūrmalā var attīstīt šīs prasmes pakāpeniski - sākot ar pamatiem un nonākot līdz brīvākai, personiskai izpausmei.

Abstrakcija nav nejaušība

Viens no biežākajiem mītiem ir doma, ka abstrakts darbs rodas bez domāšanas. Protams, spontanitāte var būt būtiska radošā procesa daļa, taču aiz pārliecinošas abstrakcijas parasti slēpjas uzmanība pret līdzsvaru, kontrastu, ritmu un telpu. Mākslinieks izvēlas, kur atstāt tukšumu, kur radīt spriegumu un kur ļaut skatienam atpūsties.

Tas nenozīmē, ka katram darbam jābūt sarežģītam vai piepildītam ar simboliem. Dažreiz vērtība ir tieši vienkāršībā. Viena līnija var izteikt kustību, bet divu krāsu sadursme - stāstu par pretstatiem. Skatītāja uzdevums nav uzminēt vienīgo slepeno nozīmi, bet būt pietiekami vērīgam, lai pamanītu darba piedāvātās iespējas.

Māksla kā kvalitatīva atpūta

Modernās mākslas iepazīšana var kļūt par mierīgu pretstatu ikdienas steigai. Gleznojot, rokas strādā, uzmanība koncentrējas uz krāsu un laiks iegūst citu ritmu. Tas ir vērtīgi gan pieaugušajiem, kuri meklē radošu atelpu, gan bērniem un pusaudžiem, kuri mācās uzticēties savai izvēlei.

Nav nepieciešams gaidīt īpašu iedvesmu vai „īstā talanta” apliecinājumu. Radošums aug, kad tam atvēlam regulāru vietu. Viena meistarklase var būt patīkams pirmais solis, bet regulāras nodarbības palīdz pamanīt savu izaugsmi un arvien drošāk eksperimentēt.

Uzziniet vairāk IZO Art

Ja vēlaties ne tikai skatīties, bet arī izprast krāsu, kompozīciju un dažādas glezniecības pieejas praksē, izvēlieties IZO Art zīmēšanas vai gleznošanas kursu, tematisku meistarklasi vai radošu pasākumu kopā ar draugiem un kolēģiem. Profesionāla vadība palīdz sākt bez saspringuma un turpināt ar interesi. Mācies. Radi. Iedvesmo.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai modernā māksla vienmēr ir abstrakta?

Nē. Modernajā mākslā ir arī portreti, ainavas, klusās dabas un atpazīstami tēli. Atšķirība bieži ir mākslinieka skatījumā, formu vienkāršošanā vai neierastā krāsu lietojumā.

Vai man jāzina mākslas vēsture, lai baudītu izstādi?

Nē. Zināšanas var bagātināt pieredzi, bet pirmais iespaids un uzmanīga skatīšanās ir pilnīgi pietiekams sākums.

Kāpēc daži modernās mākslas darbi ir tik vienkārši?

Vienkāršs izskats var slēpt rūpīgu darbu ar krāsu, proporciju, ritmu un telpu. Dažkārt mākslinieks apzināti atsakās no liekā, lai pastiprinātu vienu ideju vai sajūtu.

Vai varu apgūt abstraktu gleznošanu, ja neprotu zīmēt?

Jā. Zīmēšanas pamati var būt noderīgi, taču abstraktā glezniecība ļauj sākt arī ar krāsu, formu un kompozīcijas eksperimentiem. Svarīgākais ir dot sev laiku praktizēties.

Kā runāt ar bērnu par modernu mākslas darbu?

Sāciet ar atvērtiem jautājumiem: ko viņš pamana, kādas emocijas rodas un kādu nosaukumu viņš dotu darbam. Bērna iztēle nav jālabo - tā ir vērtīga daļa no mākslas sarunas.